2012. gada septembrī festivāla Survival Kit 4 ietvaros Tabakas Fabrikā Miera ielā bija aplūkojama mana instalācija "Kaut Kas Jau Paliek".

Galējā „izstāšanās no spēles“, jādomā, ir  nomiršana. Tomēr doma par nomiršanu taču pretojas tikt domāta, vai ne? Kaut kas taču visu laiku pinas pa kājām vai iebirst acī...un nekāda domāšana par nomiršanu nesanāk. Esmu tikusi apmēram, lūk, cik tālu:  reizēm doma par miršanu ir šausminoša. Reizēm tā kalpo par iemeslu jokiem.

Tomēr nomiršana ir tikai pusbēda. Daudz satraucošāks ir jautājums, ko uzdevis itālis Mauricio Katelāns  – „vai ir dzīve pirms nāves?“ Vai vispār ir iespējams to kaut kā dzīvot par spīti pīšļiem un putekļiem? Mans darbs ir naivs un optimisma pilns sveiciens cilvēka ilgām pēc jēgpilnas dzīves (lai ko tas arī nozīmētu) un šīs jēgpilnās dzīves atstātām pēdām. Gribas taču domāt, ka, pat ja viss ir nogājis galīgi greizi, tad tomēr kaut kur kaut kā „kaut kas jau paliek“. 

Pēdas, pēdas... Riteņi atstāj pēdas! Tas taču ir tik saprotami. Mašīna aizbrauc, riteņu nospiedumi paliek. Cilvēks aizbrauc, kas paliek?....Kaut kas taču paliek? Kauli paliek. Drēbes. Dažādi priekšmeti miskastē aiz mazmājiņas un bēniņos paliek. Vēstules (pagaidām vēl tiešām paliek...).

Bet vispār ir diezgan drūmi. Ja sāk tā nopietni inspicēt miskasti aiz mazmājiņas, tad diez kas jau nu nav...

Mans mākslas darbs ir ap mūsu lauku māju atrastie, izmestie, aizmestie, pamestie, sakrātie, noslēptie, no zemes izraktie vai ceļmalā un skapī atrastie priekšmeti. (Lapseņu pūzni es atradu vecā skapī. Zilo lakatiņu, tfu, tas ir, zilo krūzīti – zem pērnajām lapām,  apzāģējot ceriņus. Kaulus – uzrokot dārzu. Vācu karavīra ķiveri – protams, ka bēniņos). To visu es uzliku uz riteņiem. Un nu tas brauc un atstāj pēdas. Pavisam vienkārši.

Un protams, es nedomāju, ka aizbēgšana uz laukiem var kaut ko fundamentāli mainīt vai paglābt no kaut kā. Skaidrs, ka nevar. Vienkārši vasaras lauku dzīve ierastajam dienu raupjumam pēkšņi piešķir ļoti maigu un siltu faktūru.