Virdžīnija Vulfa, lūkojoties manas vecmammas Annas Rozentāles sejā

 

Divi portreti, uzgleznoti uz sienas.

Abas sejas skatās viena otrai pretim - mana vecmāmiņa Anna Rozentāle un britu rakstniece Virdžīnija Vulfa. Portretu vaibstus veido Vulfas teksts no viņas eseju krājuma „Esības mirkļi“ (Apgāds „Atēna“, 2008)

Vulfa nemitīgi runāja par savu istabu, savu valodu un savu stāstu - tieši sievietei. Viņa mudināja sievietes rakstīt autobiogrāfijas- mudināja tās beidzot sākt runāt, mācīties pierakstīt. Domāju, ka viņai būtu ļoti interesanti aprunāties ar manu vecmammu Annu Rozentāli, 9 bērnu māti. Tad nu savā darbā es viņas savedu kopā.

Kā „Esības mirkļu“ priekšvārdā norāda tā autore Hermione Lī, Vulfas rakstītais  par māti, kura mira, Vulfai esot vien 13 gadus vecai „Kur viņa palikusi? Viņas teiktajam nekad nav pienācis gals“ ir neaizmirstams izteikums, kurā izlīdzsvarota mirušo prombūtne ar atmiņas klātbūtni. 

Darbs tapis projekta „Spēka pote“ ietvaros 2014. gadā. Kuratore Inga Brūvere.

Sākotnēji mans darbs bija paredzēts Rīgas Kristīgās vidusskolas bijušās kapellas telpās. Ideja tika atzīta par šai telpai nepiemērotu (kā viens no argumentiem bija, manuprāt, šī projekta ietvaros ārkārtīgi saistošā doma, ka Dievs ir vīrietis). Mans arguments, ka kristietībai un Vulfas „sludinātajam“ ir būtiska kopīga pieredze – kā būt izraidītam – netika ņemts vērā.