Ikdienišķā vīrišķība

22.11.2012-29.12.2012

Mūkusalas Mākslas salons

Bija miegains vasaras vakars Druvienā, kad Latvijas Radio1 es saklausīju vārdus „ikdienišķā vīrišķība“. To teica Knuts Skujenieks, un tā bija viņa atbilde uz priecīga žurnālista priecīgo jautājumu: kā tad nu šodien mums te visiem dzīvot kopā Latvijā?

            Tā radās nosaukums 14 gleznu ciklam, kas tapis 2012. gadā. „Ikdienišķā vīrišķība“ manā interpretācijā ir atkārtots mēģinājums pievērsties ģimenes lietām. Tā ir spēja (reizēm totāla nespēja) mierīgi domāt par savu vecmammu, kuras deviņi bērni negribēja (un nevarēja) palikt vectēva uzceltajā mājā, un nesmīkņāt par švāģeriem, kas visās ģimenes bildēs nez kāpēc vienmēr ir priekšplānā. „Ikdienišķā vīrišķība” ir cerība vienreiz par visām reizēm beidzot atmest ar roku faktam, ka pastāv iedalījums vīriešos un sievietēs, jo šāds iedalījums īsti nekur neved. Tas maz palīdz saprast, drīzāk pat aizsedz kaut ko. Es nespēju tikt tālāk par grandiozo faktu, ka mana vecmamma bija Anna Rozentāle, SIEVIETE, deviņu bērnu māte. Skaidrs, ka tas noteica viņas dzīves satvaru, bet tālāk – kas? Vai tur bija vēl kaut kas?

            Un, protams, es apzinos grūtības, ar kādām jāsaskaras, attēlojot reālu būtni, dzīvu cilvēku (vienalga, pat ja daudzus gadus jau mirušu). Kaut kas viņos pretojas manai naivajai vēlmei atklāt, pierakstīt, uzgleznot, par katru cenu saglabāt viņu pēdas. Tas vienmēr būs kaut kas cits, nekad viņi paši.

            Virdžīnija Vulfa savā nepabeigtajā autobiogrāfijā „Esības mirkļi“ rakstīja: „Jārada tāda sajūta, ka viss tuvojas un tad pagaist, izaug lielāks, sarūk mazāks, dažādos ātrumos paiet garām [..]. To, lūk, nav iespējams aprakstīt, un tas padara visus tēlus pārāk nekustīgus [..].” – un man nav iemesla viņai neticēt.